Meinkūni ir populāra Amerikas kaķu šķirne. Viņi ir lielākie mājas kaķi – runči var svērt 6-7 kilogramus, bet dažos gadījumos viņu svars pat pārsniedz 10 kilogramus. Meinkūni ir lieli, muskuļoti kaķi ar pagarinātu ķermeni, spēcīgi attīstītām krūtīm. Ķermenis balstās uz vidēji garām, spēcīgām kājām. Ķepas ir apaļas, pirkstu starpās aug vilna. Galva ir trapecveida, bez izteiktas pārejas no pieres uz platu, vidēji garu degunu; spēcīgs zods, kas kopā ar degunu profilā veido taisni; izteikti lūpu spilventiņi. Acis ir lielas, slīpi novietotas un pieļaujamas jebkurā krāsā, kas saskaņota ar vilnas krāsu. Ausis platas pie pamatnes, lielas, labi atvērtas un plati novietotas. Meinkūnu raksturīgās pazīmes ir ļoti gara, kupla aste un pušķīši ausu galos. Šī ir viena no dabiskajām kaķu šķirnēm. Citu šķirņu kaķu audzētāji ir centušies radīt ideālus kaķus, kas atbilstu šķirnes standartam, bet meinkūniem svarīgākais uzdevums ir saglabāt viņu sākotnējo tipu. Tātad netiek audzēti tādu krāsu meinkūni, kas nav dabiskas, piemēram, šokolādes krāsa. Meinkūnu kuplais, pusgarspalvainais kažoks ir regulāri jāķemmē, bet ne tik bieži, kā garspalvaino kaķu kažoki.
Neskatoties uz lielo augumu – meinkūni ir ļoti draudzīgi un rotaļīgi. Meikūnus, to draudzīgā un sabiedriskā rakstura dēļ, sauc arī par „suņumīļu kaķiem”. Meinkūni, tāpat kā suņi, sekos jums mājās pa pēdām un ar milzīgu interesi centīsies piedalīties, vai vismaz novērot visu, ko jūs darīsiet.
Ir vairāki nostāsti par to, kā radušies meinkūni. Viens no tiem vēstī, ka savvaļas kaķi ir sakrustojušies ar Amerikas jenotiem – no tā arī radies šķirnes nosaukums – menas jenotveidīgie un šo kaķu fantastiskais lepnums – kuplā aste. Savukārt, citā versijā – šī šķirne radusies sakrustojoties – savvaļas kaķiem ar lūšiem – un par to liecina burvīgie ausu pušķīši.
Vēl kāds nostāsts saistīts ar kapteini Kūnu (Coon), kurš ar savu kuģi braukājis pa pasauli un bieži piestājis Amerikas krastā. Kapteinis mīlējis dzīvniekus, īpaši kaķus, tāpēc ikreiz, kad viņš nokāpis krastā, to pavadījis liels runcis. Vietējās kaķu dāmas neesot spējušas turēties pretī skaistajam svešiniekam; kapteinis kopā ar runci jau sen kuģojis tālās jūrās, bet krastā dzimuši kaķēni, kurus uzlūkojot vietējie iedzīvotāji teikuši: “Atkal tas Kūna kaķis!” Tā kapteiņa vārds kļuvis par šķirnes nosaukuma sastāvdaļu.
Taču patiesība varētu būt arī tā, ka Jaunanglijā jeb Amerikā šī šķirne veidojās no ieceļotājkaķiem, kas šeit nonāca ar jūrniekiem, kuru kuģi piestāja šī kontinenta krastos. Kaķi palika, aklimatizējās, pierada pie bargajām ziemām. Tiem bija jābūt ar lielu un muskuļotu ķermeni, lai varētu cīnīties ar citiem plēsējiem, tiem bija nepieciešams biezs kažoks, lai izturētu bargos salus, ar spēcīgām ķepām, ar vilnu pirkstu starpās, lai varētu pārvietoties pa sniegpilnajiem laukiem un mežiem. Tā arī izveidojās šķirne, kura ieguva nosaukumu Menas jenotveidīgie kaķi.
Tā vai citādi, bet šie lielie, mīlīgie un rotaļīgie amerikāņi iekaroja cilvēku sirdis.